NOLĪGUMS

starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju, ar ko nodrošina pasākumus, kuri ir līdzvērtīgi tiem pasākumiem, kas noteikti Padomes Direktīvā 2003/48/EK par procentu ienākumiem no uzkrājumiem aplikšanu ar nodokli

EIROPAS KOPIENA, turpmāk “Kopiena”,

un

ŠVEICES KONFEDERĀCIJA, turpmāk – “Šveice”

vai turpmāk – “Līgumslēdzējas puses”,

IR VIENOJUŠĀS NOSLĒGT ŠĀDU NOLĪGUMU.

1. pants

Ieturējums, ko veic Šveices izmaksātāji

1.   Tiem procentu maksājumiem, ko Šveices teritorijā izveidots izmaksātājs veic faktiskajiem īpašniekiem 4. panta izpratnē, kuri ir Eiropas Savienības dalībvalsts (turpmāk -“dalībvalsts”) rezidenti, saskaņā ar turpmāk minēto otro apakšpunktu un 2. pantu piemēro ieturējumu no procentu maksājumu summas. Ieturējuma likme ir 15 % pirmos trīs gadus no šā nolīguma piemērošanas dienas, 20 % nākamajos trīs gados un 35 % turpmākajā laikā.

2.   Ieturējumu nepiemēro procentu maksājumiem, kas veikti par parādprasībām, kuras izdevuši parādnieki, kas ir Šveices rezidenti vai kas attiecas uz nerezidentu pastāvīgajām pārstāvniecībām, kuras atrodas Šveicē. Šajā nolīgumā terminam “pastāvīgā pārstāvniecība” ir tā pati nozīme, kas tam ir attiecīgajā nodokļu dubultās uzlikšanas konvencijā, kura noslēgta starp Šveici un parādnieka rezidences valsti. Ja šādas konvencijas nav, termins “pastāvīgā pārstāvniecība” ir konkrēta uzņēmējdarbības vieta, kurā pilnībā vai daļēji tiek veikta parādnieka uzņēmējdarbība.

3.   Tomēr gadījumā, ja Šveice samazina zem 35 % tās sagaidāmā nodokļa likmi, ko piemēro Šveices izcelsmes procentu maksājumiem fiziskām personām, kuras ir dalībvalstu rezidenti, šādiem procentu maksājumiem tā piemēro ieturējumu. Šāda ieturējuma likmi veido starpība starp 1. punktā minēto ieturējuma likmi un jauno sagaidāmā nodokļa likmi. Tomēr tā nedrīkst pārsniegt 1. punktā noteikto likmi.

Ja Šveice samazina piemērošanas jomu tās sagaidāmā nodokļa likumam, ko piemēro procentu maksājumiem fiziskām personām, kuras ir dalībvalstu rezidenti, visiem šādā veidā no nodokļa izslēgtiem procentu maksājumiem piemēro ieturējumu atbilstīgi 1. punktā noteiktajām likmēm.

4.   Šā panta 2. punktu nepiemēro procentiem, ko maksājuši Šveices investīciju fondi, kuri šā nolīguma spēkā stāšanās laikā vai vēlāk ir atbrīvoti no Šveices nodokļa, ko uzliek to maksājumiem fiziskām personām, kuras ir dalībvalsts rezidenti.

5.   Šveice veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šā nolīguma īstenošanai nepieciešamos uzdevumus izpilda izmaksātāji, kas ir izveidoti Šveices teritorijā, un īpaši nodrošina procedūru un sodu noteikumus.

2. pants

Brīvprātīga informācijas atklāšana

1.   Šveicei jānodrošina procedūra, kas ļautu atbilstīgi 4. pantam definētajam faktiskajam īpašniekam izvairīties no 1. pantā noteiktā ieturējuma, ja viņš īpaši pilnvaro savu izmaksātāju Šveicē ziņot par procentu maksājumiem attiecīgās valsts kompetentai iestādei. Šāda pilnvarošana attiecas uz visiem procentu maksājumiem, ko šis izmaksātājs ir veicis faktiskajam īpašniekam.

2.   Faktiskā īpašnieka īpaša pilnvarojuma gadījumā izmaksātāja ziņojumā jāuzrāda vismaz šādi dati:

3.   Šveices kompetentā iestāde paziņo 2. punktā minēto informāciju tās dalībvalsts kompetentai iestādei, kas ir faktiskā īpašnieka rezidences valsts. Šādiem paziņojumiem jānotiek automātiski, un tie jāveic vismaz reizi gadā un sešu mēnešu laikā kopš Šveices nodokļu gada beigām attiecībā uz visiem procentu maksājumiem, kas veikti attiecīgajā gadā.

4.   Ja faktiskais īpašnieks izvēlas šo brīvprātīgo informācijas atklāšanu vai kā citādi deklarē savas rezidences dalībvalsts nodokļu administrācijai procentu ienākumus, kas iegūti no Šveices izmaksātāja, attiecīgo procentu ienākumus apliek ar nodokļiem šajā dalībvalstī atbilstīgi tādām pašām likmēm, ar kādām apliek līdzīgus ienākumus, kas radušies šajā valstī.

3. pants

Ieturējuma bāzes noteikšana

1.   Izmaksātājs veic šādu ieturējumu saskaņā ar 1. panta 1. punktu:

2.   Piemērojot 1. punktu, ieturējumu ietur proporcionāli tam laikposmam, kura laikā faktiskajam īpašniekam ir piederējusi parādprasība. Ja izmaksātājs, pamatojoties uz tā rīcībā esošo informāciju, nevar noteikt šo laikposmu, izmaksātājs uzskata, ka faktiskais īpašnieks ir bijis parādprasības īpašnieks visu tās pastāvēšanas laiku, ja vien pēdējais neuzrāda pierādījumus par tās iegūšanas dienu.

3.   Ieturējuma apjomu, ko aprēķina saskaņā ar šo pantu, samazina par nodokļu un ieturējumu apjomu, ko uzliek tam pašam procentu maksājumam, izņemot šajā nolīgumā paredzēto ieturējumu.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punkts neskar 1. panta 2. punktu.

4. pants

Faktiskā īpašnieka definīcija

1.   Šajā nolīgumā “faktiskais īpašnieks” ir jebkura fiziska persona, kas saņem procentu maksājumu, vai jebkura fiziska persona, kuras labā nodrošina procentu maksājuma veikšanu, ja vien šāda persona nesniedz pierādījumus, ka tas nav saņemts vai tā maksājums nav nodrošināts tās labā. Fizisku personu neatzīst par faktisko īpašnieku, ja tā:

2.   Ja izmaksātājam ir informācija, kas liek domāt, ka fiziskā persona, kura saņem procentu maksājumu vai kuras labā nodrošina procentu maksājuma veikšanu, varētu nebūt faktiskais īpašnieks, tas veic pamatotus pasākumus, lai noteiktu faktiskā īpašnieka identitāti. Ja izmaksātājs nevar noteikt faktiskā īpašnieka identitāti, tas pret attiecīgo fizisko personu izturas kā pret faktisko īpašnieku.

5. pants

Faktiskā īpašnieka identitāte un rezidences valsts

Lai noteiktu faktiskā īpašnieka identitāti un rezidences valsti, kā definēts 4. pantā, izmaksātājs fiksē tā vārdu, uzvārdu, adresi un dzīvesvietu saskaņā ar Šveices noteikumiem pret nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanu. Attiecībā uz līgumattiecībām, kas noslēgtas 2004. gada 1. janvārī vai vēlāk, vai arī attiecībā uz darījumiem, kas šajā laikā veikti, nepastāvot līgumattiecībām, fiziskām personām, kas uzrāda pasi vai oficiālu personas apliecību, kuru izsniegusi dalībvalsts, bet kuras paziņo, ka ir trešās valsts vai Šveices rezidenti, rezidences valsti nosaka, izmantojot nodokļu rezidences apliecību, ko izdevusi tās valsts kompetentā iestāde, par kuru fiziskā persona apgalvo, ka ir tās rezidents. Ja nav uzrādīta šāda apliecība, par rezidences valsti uzskata dalībvalsti, kas izsniegusi pasi vai citu oficiālu personas dokumentu.

6. pants

Izmaksātāja definīcija

Šajā nolīgumā “izmaksātājs” Šveicē ir bankas Šveices tiesību aktu par bankām nozīmē, vērtspapīru tirgotāji federālā likuma “Par biržām un vērtspapīra tirdzniecību” nozīmē, fiziskas un juridiskas personas, kas ir Šveices rezidenti vai izveidoti Šveicē, personālsabiedrības un ārvalstu uzņēmumu pastāvīgas pārstāvniecības, pat tādas, kas neregulāri pieņem, glabā, iegulda vai pārskaita trešo pušu aktīvus, vai tikai maksā procentus vai nodrošina procentu maksājumus, veicot uzņēmējdarbību.

7. pants

Procentu maksājuma definīcija

1.   Šajā nolīgumā “procentu maksājums” ir:

2.   Attiecībā uz 1. punkta c) apakšpunktu – ja izmaksātājam nav informācijas par to, cik liela ienākumu daļa gūta no procentu maksājumiem, par procentu maksājumu uzskata kopējo ienākumu summu.

3.   Attiecībā uz 1. punkta d) apakšpunktu - ja izmaksātājam nav informācijas par to, cik liela procentuālā daļa no aktīviem ieguldīta parādprasībās, akcijās vai daļās, kā noteikts minētajā apakšpunktā, uzskata, ka šāda procentuālā daļa ir lielāka nekā 40 %. Ja izmaksātājs nevar noteikt ienākumu summu, kādu guvis faktiskais īpašnieks, uzskata, ka ienākums atbilst ieņēmumiem no akciju vai daļu pārdošanas, atmaksājuma vai izpirkšanas.

4.   Ienākumus, kas attiecas uz uzņēmumiem vai vienībām, kas ir ieguldījuši līdz 15 % no saviem aktīviem parādprasībās 1. panta a) apakšpunkta nozīmē, neuzskata par procentu maksājumiem atbilstīgi 1. panta c) un d) apakšpunktam.

5.   Nolīguma 1. punkta d) apakšpunktā un 3. punktā minētā procentuālā daļa no 2011. gada 1. janvāra būs 25 %.

6.   Procentuālās daļas, kas minētas 1. punkta d) apakšpunktā un 4. punktā, nosaka, atsaucoties uz fonda noteikumos vai attiecīgo uzņēmumu vai vienību dibināšanas dokumentos noteikto ieguldījumu politiku un, ja tādu noteikumu nav, atsaucoties uz attiecīgo uzņēmumu vai vienību aktīvu faktisko sastāvu.

8. pants

Ieņēmumu sadale

1.   Šveice patur 25 % no ieņēmumiem, kas gūti no ieturējuma saskaņā ar šo nolīgumu, un pārskaita 75 % no ieņēmumiem dalībvalstij, kas ir faktiskā īpašnieka rezidences valsts.

2.   Šādus pārskaitījumus veic katru gadu vienā maksājumā vēlākais sešus mēnešus pēc Šveices nodokļu gada beigām.

9. pants

Nodokļu dubultās uzlikšanas novēršana

1.   Ja procentiem, ko saņēmis faktiskais īpašnieks, izmaksātājs Šveicē ir piemērojis ieturējumu, tad dalībvalsts, kas ir faktiskā īpašnieka nodokļu rezidences valsts, atbilstīgi saviem tiesību aktiem piešķir viņam maksājamā nodokļa samazinājumu, kas ir vienāds ar ieturējuma summu. Ja šī summa pārsniedz nodokļa summu, kas saskaņā ar faktiskā īpašnieka nodokļu rezidences valsts tiesību aktiem jāmaksā par procentu summu, kurai piemēro ieturējumu, šī dalībvalsts atmaksā faktiskajam īpašniekam summu, par kādu ieturējuma summa pārsniedz maksājamā nodokļa summu.

2.   Ja faktiskā īpašnieka saņemtajiem procentiem bijis piemērots jebkāda cita veida nodoklis vai ieturējums nekā tie, kas paredzēti šajā nolīgumā, un nodokļu rezidences dalībvalsts piešķir maksājamā nodokļa samazinājumu par šādiem nodokļiem vai ieturējumiem saskaņā ar saviem tiesību aktiem vai konvencijām par dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanu, maksājamā nodokļa samazinājumu par šādiem citiem nodokļiem vai ieturējumiem piemēro pirms 1. punktā noteiktās procedūras piemērošanas. Nodokļu rezidences dalībvalsts atzīst par atbilstīgiem pierādījumiem Šveices izmaksātāju izdotās apliecības par uzlikto nodokli vai piemēroto ieturējumu, ar nosacījumu, ka nodokļu rezidences dalībvalsts kompetentā iestāde varēs iegūt no Šveices kompetentās iestādes apstiprinājumu par informāciju, kas ietverta Šveices izmaksātāju izdotajās apliecībās.

3.   Dalībvalsts, kas ir faktiskais īpašnieka nodokļu rezidences valsts, var aizstāt 1. un 2. punktā minēto maksājamā nodokļa samazinājuma mehānismu ar 1. pantā minētā ieturējuma atmaksājumu.

10. pants

Informācijas apmaiņa

1.   Šveices un jebkādas dalībvalsts kompetentās iestādes apmainās ar informāciju par darbībām, ko lūgumu saņēmējas valsts tiesību aktos atzīst par nodokļu krāpšanu, vai līdzīgām darbībām attiecībā uz ienākumiem, kuriem piemērojams šis nolīgums. “Līdzīgas darbības” ietver pārkāpumus ar to pašu ļaunprātības pakāpi, kāda noteikta nodokļu krāpšanai lūgumu saņēmējas valsts likumos. Atbildot uz attiecīgi pamatotu lūgumu, lūgumu saņēmēja valsts sniedz informāciju attiecībā uz jautājumiem, ko tā izmeklē vai var izmeklēt administratīvās lietās, civillietās un krimināllietās. Neskarot informācijas apmaiņas apmērus, kādi noteikti šajā punktā, ar informāciju apmainās saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas Šveices un dalībvalstu konvencijās par dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanu, un minēto informāciju atzīst par konfidenciālu atbilstīgi šajās konvencijās paredzētiem noteikumiem.

2.   Nosakot to, vai var informāciju sniegt, atbildot uz lūgumu, lūgumu saņēmēja valsts piemēro noilguma termiņu, kas piemērojams saskaņā ar lūgumu iesniedzējas valsts tiesību aktiem, nevis noilguma termiņu, kas piemērojams saskaņā ar tās pašas tiesību aktiem.

3.   Lūgumu saņēmēja valsts sniedz informāciju, ja lūgumu iesniedzējai valstij ir pamatotas aizdomas, ka attiecīgās darbības būtu atzīstamas par nodokļu krāpšanu vai līdzīgām darbībām. Lūgumu iesniedzējas valsts aizdomas par nodokļu krāpšanu vai līdzīgām darbībām var balstīties uz:

4.   Šveice uzsāk divpusējas sarunas ar katru atsevišķu dalībvalsti, lai definētu atsevišķas tādu gadījumu kategorijas, kuras atzīst par “līdzīgām darbībām” saskaņā ar tajās valstīs piemērotām nodokļu procedūrām.

11. pants

Kompetentās iestādes

Šajā nolīgumā kompetentās iestādes ir iestādes, kas uzskaitītas I pielikumā.

12. pants

Apspriedes

Ja attiecībā uz šā nolīguma interpretēšanu vai piemērošanu rodas domstarpības Šveices kompetentās iestādes un vienu vai vairāku 11. pantā minēto pārējo kompetento iestāžu starpā, tās centīsies šīs domstarpības atrisināt, savstarpēji vienojoties. Tās tūlīt paziņo Eiropas Kopienu Komisijai un pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm par to apspriežu rezultātiem. Attiecībā uz interpretācijas jautājumiem Komisija var piedalīties apspriedēs pēc jebkuras kompetentās iestādes lūguma.

13. pants

Pārskatīšana

1.   Līgumslēdzējas puses apspriežas vismaz ik pa trim gadiem vai pēc vienas vai otras Līgumslēdzējas puses lūguma, lai pārbaudītu šī nolīguma īstenošanas tehniskos aspektus un – ja Līgumslēdzējas puses to uzskata par vajadzīgu – to uzlabotu, un novērtētu starptautiskos notikumus. Apspriedes rīko viena mēneša laikā no lūguma saņemšanas dienas vai – steidzamos gadījumos – cik vien drīz iespējams.

2.   Balstoties uz šādu novērtējumu, Līgumslēdzējas puses var savstarpēji apspriesties, lai pārbaudītu, vai šajā nolīgumā ir jāveic maiņas, lai ņemtu vērā starptautiskos notikumus.

3.   Tiklīdz iegūta pietiekama pieredze 1. panta 1. punkta pilnīgā īstenošanā, Līgumslēdzējas puses savstarpēji apspriežas, lai pārbaudītu, vai šajā nolīgumā ir jāveic izmaiņas, lai ņemtu vērā starptautiskos notikumus.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajās apspriedēs katra Līgumslēdzēja puse informē otro Līgumslēdzēju pusi par iespējamajiem notikumiem, kas varētu ietekmēt šā nolīguma pareizu darbību. Šie notikumi arī ietver jebkuru attiecīgu kādas Līgumslēdzējas puses un trešās valsts nolīguma noslēgšanu.

14. pants

Saistība ar divpusējām konvencijām pret nodokļu dubultu uzlikšanu ienākumiem

Šveices un dalībvalstu savstarpējās konvencijas pret nodokļu dubultu uzlikšanu ienākumiem neliedz iekasēt ieturējumu, ko paredz šis nolīgums.

15. pants

Uzņēmējsabiedrību savstarpējās dividendes, procenti un honorāru maksājumi

1.   Neskarot valstu iekšējo vai starpvalstu nolīgumu noteikumu piemērošanu attiecībā uz krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu Šveicē vai dalībvalstīs, dividendēm, ko meitassabiedrības maksā mātessabiedrībām, neuzliek nodokli izcelsmes valstī, ja

Taču Igaunija tikmēr, kamēr tā uzliek ienākuma nodokli sadalītajai peļņai, neiekasējot nodokli par nesadalīto peļņu, vēlākais līdz 2008. gada 31. decembrim var turpināt piemērot minēto nodokli peļņai, ko Igaunijas meitassabiedrības sadala mātessabiedrībām, kas reģistrētas Šveicē.

2.   Neskarot valstu iekšējo vai starpvalstu nolīgumu noteikumu piemērošanu attiecībā uz krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu Šveicē vai dalībvalstīs, procentu un honorāru maksājumiem, ko veic saistītās uzņēmējsabiedrības vai to pastāvīgās pārstāvniecības, neuzliek nodokli izcelsmes valstī, ja

Tomēr, ja Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvā 2003/49/EK par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic saistīti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs, ir paredzēts pārejas laiks attiecībā uz konkrētu dalībvalsti, šī valsts nodrošina iepriekšminēto noteikumu piemērošanu par procentu un honorāru maksājumiem vienīgi tikai pēc tam, kad beidzies pārejas laiks.

3.   Šā nolīguma pieņemšana neietekmē pastāvošos Šveices un dalībvalstu nolīgumus par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kuros paredzēti izdevīgāki noteikumi nodokļu piemērošanai dividendēm un procentu un honorāru maksājumiem.

16. pants

Pārejas noteikumi attiecībā uz tirgojamiem parāda vērtspapīriem (2)

1.   No šā nolīguma piemērošanas dienas un tikmēr, kamēr vismaz viena dalībvalsts arī piemēro līdzīgus noteikumus, vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim vietējās un starptautiskās obligācijas un citus tirgojamus parāda vērtspapīrus, kas pirmo reizi emitēti līdz 2001. gada 1. martam vai kuru sākotnējos emisijas prospektus līdz šim datumam apstiprinājušas kompetentās iestādes emisijas valstī, neuzskata par parādprasībām 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, ar nosacījumu, ka nenotiek turpmākas šādu tirgojamu parāda vērtspapīru emisijas 2002. gada 1. martā vai pēc šīs dienas.

Taču tikmēr, kamēr vismaz viena dalībvalsts arī piemēro līdzīgus noteikumus, šā panta noteikumus turpina piemērot pēc 2010. gada 31. decembra attiecībā uz tirgojamiem parāda vērtspapīriem.

Ja visas dalībvalstis pārstāj piemērot līdzīgus noteikumus, šā panta noteikumus turpina piemērot tikai attiecībā uz tirgojamiem vērtspapīriem

Ja valdība vai saistīta vienība, kura darbojas kā valsts iestāde vai kuras loma atzīta ar starptautisku līgumu (kuri uzskaitīti šā nolīguma II pielikumā), 2002. gada 1. martā vai vēlāk vēlreiz emitē iepriekš minēto tirgojamo parāda vērtspapīru, tad visu šādu vērtspapīru emisiju, ko veido sākotnējā emisija un jebkura turpmāka emisija, uzskata par parādprasību 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

Ja iepriekš minēto tirgojamo parāda vērtspapīru turpmāku emisiju 2002. gada 1. martā vai vēlāk emitē kāds cits emitents, uz kuru neattiecas ceturtā daļa, tad šādu turpmāku emisiju uzskata par parādprasību 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

2.   Šā panta noteikumi neliedz Šveicei un dalībvalstīm joprojām uzlikt nodokļus ienākumiem no tirgojamiem parāda vērtspapīriem, kas minēti 1. punktā, saskaņā ar to tiesību aktiem.

17. pants

Parakstīšana, stāšanās spēkā un darbības ilgums

1.   Šo nolīgumu jāratificē vai jāapstiprina Līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar to procedūrām. Līgumslēdzējas puses paziņo viena otrai par šo procedūru pabeigšanu. Šis nolīgums stājas spēkā otrā mēneša pirmajā dienā, kas seko pēdējam no paziņojumiem.

2.   Ievērojot Šveices konstitucionālās prasības, kā arī Kopienas tiesību aktu prasības par starptautisku nolīgumu slēgšanu, kā arī neskarot 18. pantu, Šveice un attiecīgā gadījumā Kopiena praksē īsteno un piemēro šo nolīgumu no 2005. gada 1. janvāra un par to viena otrai paziņo.

3.   Šis nolīgums paliek spēkā, līdz to izbeidz kāda no Līgumslēdzējām pusēm.

4.   Jebkura Līgumslēdzēja puse var izbeigt šo nolīgumu, paziņojot par to otrai pusei. Šādā gadījumā nolīgums zaudē savu spēku divpadsmit mēnešus pēc paziņojuma.

18. pants

Nolīguma piemērošana un piemērošanas apturēšana

1.   Šo nolīgumu piemēro ar nosacījumu, ka dalībvalstu atkarīgās un saistītās teritorijas, kas minētas (Ekonomikas un finanšu lietu) Padomes ziņojumā 2000. gada 19. un 20. jūnija Santamarija da Feiras Eiropadomei, kā arī attiecīgi Amerikas Savienotās valstis, Andora, Lihtenšteina, Monako un Sanmarīno pieņem un īsteno pasākumus, kas atbilst vai ir līdzvērtīgi pasākumiem, kas paredzēti direktīvā vai šajā nolīgumā, izņemot šā nolīguma 15. pantu, kā arī ar nosacījumu, ka šiem pasākumiem noteikti tie paši īstenošanas termiņi.

2.   Līgumslēdzējas puses vismaz sešus mēnešus pirms 17. panta 2. punktā minētās dienas, kopīgi vienojoties, nolemj, vai būs izpildīti 1. punktā izklāstītie nosacījumi, ņemot vērā attiecīgo pasākumu spēkā stāšanās dienas trešās valstīs un attiecīgajās atkarīgajās vai saistītajās teritorijās. Ja Līgumslēdzējas puses nenolemj, ka nosacījumi būs izpildīti, tās, kopīgi vienojoties, pieņem lēmumu noteikt jaunu datumu 17. panta 2. punktā paredzētajiem mērķiem.

3.   Neatkarīgi no 1. un 2. punkta 15. pantu piemēro attiecībā uz Spāniju no dienas, kad stājas spēkā Spānijas un Šveices divpusējs nolīgums par informācijas apmaiņu pēc lūguma ar nodokļu krāpšanu vai līdzīgām darbībām saistītās administratīvās lietās, civillietās vai krimināllietās saskaņā ar lūguma saņēmējas valsts tiesību aktiem attiecībā uz ienākumiem, uz kuriem neattiecas šis nolīgums, bet uz kuriem attiecas konvencija vai nolīgums, kas noslēgts starp Spāniju un Šveici, par ienākumu un kapitāla nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu.

4.   Šā nolīguma piemērošanu vai tā atsevišķu daļu piemērošanu jebkura Līgumslēdzēja puse var apturēt ar tūlītēju iedarbību, par to paziņojot otrai pusei, ja direktīva vai kāda direktīvas daļa vairs nav piemērojama vai nu uz laiku, vai pastāvīgi saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, vai ja attiecīgā dalībvalsts aptur tā īstenošanai paredzēto tiesību aktu piemērošanu.

5.   Jebkura Līgumslēdzēja puse var apturēt šā nolīguma piemērošanu, par to paziņojot otrai pusei, ja viena no trešām valstīm vai teritorijām, kas minētas 1. punktā, pārstāj piemērot minētajā punktā paredzētos pasākumus. Piemērošanas apturēšana notiek ne agrāk kā divus mēnešus pēc paziņošanas. Šā nolīguma piemērošanu atsāk, tiklīdz pasākumus atjauno.

19. pants

Prasības un galīgais norēķins

1.   Ja šo nolīgumu izbeidz vai tā piemērošanu aptur pilnībā vai daļēji, tas saskaņā ar 9. pantu neskar fizisko personu prasības.

2.   Šādā gadījumā Šveice līdz šā nolīguma piemērošanas posma beigām sastāda galīgo norēķinu un veic galīgo maksājumu dalībvalstīm.

20. pants

Teritoriālā darbības joma

Šo nolīgumu piemēro, no vienas puses, teritorijās, kurās piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu saskaņā ar minētā līguma nosacījumiem, un, no otras puses, Šveices teritorijā.

21. pants

Pielikumi

1.   Pielikumi ir šā nolīguma neatņemama sastāvdaļa.

2.   Kompetento iestāžu sarakstu 1. pielikumā var grozīt, Šveicei gluži vienkārši paziņojot otrai Līgumslēdzējai pusei par minētā pielikuma a) apakšpunktā norādīto iestādi, un Kopienai paziņojot par citām iestādēm.

Saistīto vienību sarakstu 2. pielikumā var grozīt, savstarpēji vienojoties.

22. pants

Valodas

1.   Šis nolīgums ir sastādīts divos eksemplāros angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, itāļu, portugāļu, spāņu, somu, vācu un zviedru valodā; visas versijas šajās valodās ir vienlīdz autentiskas.

2.   Līgumslēdzējas puses autentisko nolīguma versijas čehu, igauņu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, slovaku, slovēņu un ungāru valodā ar vēstuļu apmaiņas starpniecību. Arī šīs versijas ir autentiskas, tāpat kā 1. punktā minēto valodu versijas.

(1)  Attiecībā uz Šveici termins “sabiedrība ar ierobežotu atbildību” attiecas uz šādiem uzņēmumiem:

(2)  Kā paredzēts direktīvā, šie pārejas noteikumi attiecas arī uz tirgojamiem parāda vērtspapīriem, kuri ir īpašumā ar investīciju fondu starpniecību.

SAPRAŠANĀS MEMORANDS

starp Eiropas Kopienu, Beļģijas Karalisti, Čehijas Republiku, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Igaunijas Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti un Šveices Konfederāciju

EIROPAS KOPIENA,

BEĻĢIJAS KARALISTE,

ČEHIJAS REPUBLIKA,

DĀNIJAS KARALISTE,

VĀCIJAS FEDERATĪVĀ REPUBLIKA,

IGAUNIJAS REPUBLIKA,

GRIEĶIJAS REPUBLIKA,

SPĀNIJAS KARALISTE,

FRANCIJAS REPUBLIKA,

ĪRIJA,

ITĀLIJAS REPUBLIKA,

KIPRAS REPUBLIKA,

LATVIJAS REPUBLIKA,

LIETUVAS REPUBLIKA,

LUKSEMBURGAS LIELHERCOGISTE,

UNGĀRIJAS REPUBLIKA,

MALTAS REPUBLIKA,

NĪDERLANDES KARALISTE,

AUSTRIJAS REPUBLIKA,

POLIJAS REPUBLIKA,

PORTUGĀLES REPUBLIKA,

SLOVĒNIJAS REPUBLIKA,

SLOVĀKIJAS REPUBLIKA,

SOMIJAS REPUBLIKA,

ZVIEDRIJAS KARALISTE,

LIELBRITĀNIJAS UN ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀ KARALISTE

un

ŠVEICES KONFEDERĀCIJA, turpmāk “Šveice”

IR VIENOJUŠĀS PAR TURPMĀKO.

1.   IEVADS

Šveice un Kopiena slēdz nolīgumu, ar ko paredz pasākumus, kuri ir līdzvērtīgi tiem, kas ietverti Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvā 2003/48/EK par procentu ienākumu no uzkrājumiem aplikšanu ar nodokli (še turpmāk “direktīva”). Šis Saprašanās memorands papildina šo nolīgumu.

2.   ADMINISTRATĪVA PALĪDZĪBA NODOKĻU KRĀPNIECĪBAS VAI LĪDZĪGU DARBĪBU GADĪJUMOS

Līdzko nolīgums būs parakstīts, Šveice ar katru Eiropas Savienības dalībvalsti sāks divpusējas sarunas, lai

3.   SARUNAS AR CITĀM TREŠĀM VALSTĪM, LAI NODROŠINĀTU LĪDZVĒRTĪGUS PASĀKUMUS

Pārejas laikā, kas paredzēts direktīvā, Kopiena sāks pārrunas ar citiem svarīgiem finanšu centriem, lai veicinātu to, ka šīs jurisdikcijas pieņemtu pasākumus, kas līdzvērtīgi tiem, kurus piemēro Kopiena.

4.   NODOMU DEKLARĀCIJA

Šā Saprašanās memoranda parakstītāji deklarē, ka viņi uzskata: 1. punktā minētais Nolīgums, kā arī šis memorands dod pieņemamu un līdzsvarotu kārtību, ko var uzskatīt par tādu, kas nodrošina pušu intereses. Tādēļ viņi labticīgi īstenos pasākumus, par ko ir vienojušies, un nedarbosies vienpusēji, lai bez pienācīga iemesla nesagrautu šo vienošanos.

Ja atklātos kāda būtiska atšķirība starp 2003. gada 3. jūnijā pieņemtās direktīvas un šā nolīguma piemērošanas jomu, jo īpaši attiecībā uz nolīguma 1. panta 2. punktu un 6. pantu, Līgumslēdzējas puses tūlīt sāks konsultācijas saskaņā ar nolīguma 13. panta 1. punktu, lai nodrošinātu to, ka joprojām piemēro pasākumus, kas pēc būtības ir līdzīgi tiem, ko paredz nolīgums.